Šī gada 31. janvārī Administratīvā rajona tiesas Rīgas tiesu nams apmierināja Latvijas Dabas fonda (LDF) pieteikumu atzīt par prettiesisku Valsts meža dienesta (VMD) lēmumu, ar kuru tika atcelts VMD reģionālās virsmežniecības iepriekš pieņemtais lēmums par mikrolieguma izveidošanu mazajam ērglim. Šis bija viens no trīs pēc būtības līdzīgiem tiesas procesiem, kurus pēdējo gadu laikā ierosinājis LDF, vēršoties tiesā ar pieteikumu atcelt VMD lēmumus, ar kuriem tiek atcelti paša VMD iepriekš pieņemtie mikroliegumu izveidošanas lēmumi.
“Tiesas lēmumi skaidri norāda, ka dabas aizsardzība ir tiesisks pienākums sabiedrības interešu vārdā,” atzīst Jānis Ķuze, LDF eksperts un pārstāvis tiesas procesos.
Kopumā šie trīs tiesas procesi izgaismo kompleksās problēmas, kas apvij mikroliegumu jautājumu Latvijā, norāda uz būtiskiem sistēmiskiem trūkumiem mūsu dabas aizsardzības saimniecībā, kā arī rosina diskutēt par sabiedrības un individuālo interešu samērošanu un mūsu tiesībām un pienākumiem, ja runa ir par dabas aizsardzību.
Tāpēc īsumā iepazīstināsim ar trīs tiesas procesu gaitu, iesaistīto pušu viedokļus un tiesas argumentāciju attiecībā uz mikroliegumu noteikšanu aizsargājamiem putniem.
Gadījums A
2017. gada jūnijā Latvijas Dabas fonda eksperti uzgāja mazā ērgļa ligzdu kādā privātā mežā Ziemeļvidzemē un ierosināja mikrolieguma veidošanu 6,6 ha teritorijā, nosakot buferzonu 29,48 ha teritorijā. Martā mikrolieguma pieteikums tika iesniegs izskatīšanai un lēmuma pieņemšanai Valsts Meža dienesta Ziemeļvidzemes virsmežniecībā, un tā noteica mikroliegumu ierosinātajā platībā. Pēc lēmuma pieņemšanas meža īpašnieks to apstrīdēja VMD ģenerāldirektoram, un 2018. gada maijā VMD ģenerāldirektors sākotnējo lēmumu atcēla. Tas tiek pamatots ar argumentu, ka mazā ērgļa populācija Latvijā šobrīd ir stabila un tas nav apdraudēts putns, Latvijā jau ir 264 mazajiem ērgļiem veidoti mikroliegumi, kā arī saimnieciskās darbības ietekme konkrētajā teritorijā nebūs kritiska mazā ērgļa dzīvotnes pastāvēšanai. VMD rekomendē ligzdas aizsardzību nodrošināt, saglabājot koku rindu ap ligzdu, tāpat kā viens no pretargumentiem mikrolieguma veidošanai tiek minēta īpašnieka negatīvā attieksme.
LDF prasība
Latvijas Dabas fonds šādai argumentācijai nepiekrita un vērsās Administratīvajā tiesā ar prasību lēmumu atcelt un atjaunot sākotnējo lēmumu. LDF argumentēja, ka VMD nav pamata apšaubīt mazā ērgļa aizsardzības nepieciešamību un mikrolieguma kā instrumenta atbilstību sugas aizsardzībai. Likumdevējs nešaubīgi atzinis mazo ērgli par īpaši aizsargājamu putnu sugu, un, lai arī sugas populācija ir stabila, Latvijā ir bijuši periodi, kad šo putnu skaits ir samazinājies, turklāt Latvija ir populācijas kodolteritorija, kurā ir īpaši svarīgi nodrošināt adekvātu aizsardzību. LDF arī uzsver, ka tieši privātajos mežos mazo ērgļu aizsardzība ir īpaši svarīga, jo valsts mežos ligzdo tikai aptuveni trešā daļa no visiem mazajiem ērgļiem. Mazā ērgļa ekoloģijas īpatnību dēļ VMD rosinātā koku rindas saglabāšana nav risinājums ligzdas aizsardzībai, jo cirsmās atstātos kokos un nelielās koku grupās ligzdo tikai 3% pāru. Vienīgais veids, kā nodrošināt aizsardzību, ir ierobežot saimniecisko darbību ligzdošanas teritorijā, kas Latvijā šobrīd ir panākams tikai ar mikroliegumu veidošanu. LDF arī atgādināja mikrolieguma veidošanas leģitīmo mērķi – vides aizsardzību sabiedrības interesēs. Turklāt šis mikroliegums ir ierosināts nelielā platībā – tikai 6,6 ha, kamēr maksimālā platība var būt 30 ha. Būtiski piebilst, ka LDF argumentus atbalstīja arī Dabas aizsardzības pārvalde, kas ir par dabas aizsardzību atbildīgā valsts iestāde Latvijā.
VMD skaidrojums
VMD tiesai sniedza tālāku skaidrojumu, kurā cita starpā norādīja, ka mikroliegums nav vienīgais veids sugas aizsardzības stāvokļa nodrošināšanai, kā arī uzsvēra, ka mikroliegumus jāveido prioritāri valsts mežos, bet privātajos tikai tad, ja īpašnieki neiebilst. VMD arī skaidroja, ka ir vērtējuši samērīguma principu un secinājuši, ka privāttiesību aizskārums, veidojot vienu mikroliegumu, nav attaisnojams. Meža īpašnieks, kas bija pieaicināts tiesā kā trešā persona, savā skaidrojumā norādīja, ka mazais ērglis īpašumā nav redzēts un, līdzīgi kā VMD, apgalvoja, ka nav ņemts vērā samērīguma princips.
Diskusija
Šajā procesā iezīmējas vairākas diskusiju līnijas. Viens no tiem ir jautājums par VMD rīcības brīvību un kompetenci – vai šī valsts iestāde, kas atrodas Zemkopības ministrijas pakļautībā, ir tiesīga interpretēt Latvijas dabas aizsardzības likumos un noteikumos noteikto un lemt, kuras sugas ir īpaši aizsargājamas un kuras nav vajadzības sargāt. Par šādu nostāju liecināja gan VMD veiktā mikroliegumu atcelšana, gan argumentācija tiesā. LDF ieskatā VMD rīkojās ārpus savas kompetences ietvariem, un ne tikai – šāda VMD pozīcija norāda uz bīstamību dabas aizsardzības sistēmai kopumā, jo VMD pārkāpj savas pilnvaras un nevis izvērtē mikrolieguma veidošanas nepieciešamību, ņemot vērā dabas, sociālos un saimnieciskos apsvērumus, bet norāda, ka mikroliegumu noteikšana ir teju brīvprātīga.
Tiesas spriedums
Kāds bija tiesas spriedums šajā gadījumā? Tiesa izvērtējot to, vai priekšroka dodama dabas aizsardzības interesēm vai meža īpašnieka saimnieciskajām interesēm, ņēma vērā, ka mazais ērglis iekļauts Latvijas īpaši aizsargājamo putnu sugu sarakstā, kā arī ES direktīvas “Par savvaļas putnu aizsardzību” sarakstā kā suga, kam jāpiemēro dzīvotņu aizsardzības pasākumi. Līdz ar to ir nepārprotami skaidrs, ka mazais ērglis ir suga, kas ir īpaši aizsargājama.
Ja šo apgalvojumu VMD savā argumentācijā neapstrīdēja, tad uzstājīgi apšaubīja mikrolieguma kā dabas aizsardzības instrumenta efektivitāti un pamatotību, kā arī vairākkārt uzsvēra, ka mazā ērgļa populācijas stabilitāte varētu būt pamatojums neveidot jaunus mikroliegumus, bet esošās ligzdas var aizsargāt ar citiem paņēmieniem.
Tomēr tiesa norādīja, ka mikrolieguma noteikšana ir efektīvākais veids, kā aizsargāt mazā ērgļa ligzdošanas vietu, jo tas nodrošina aizsardzību ne tikai ligzdas kokam un tā apkārtnei, bet plašāku vidi, kas nepieciešama mazajam ērglim.
Tāpat tiesa nekonstatēja nesamērīgu trešās personas interešu aizskārumu – mikroliegums nav noteikts visā īpašumā un buferzonā saimnieciskās darbības veikšana ir atļauta.
Līdz ar to tiesa apmierināja LDF pieteikumu un noteica, ka spēkā ir sākotnējais VMD lēmums, ar kuru tika noteikts mikroliegums. VMD Administratīvās rajona tiesas lēmumu ir pārsūdzējis.
Gadījums B
Otrais gadījums pēc notikumu gaitas ir līdzīgs jau aprakstītajam. LDF eksperts 2017. gada augustā atrada mazā ērgļa ligzdu privātā mežā Ziemeļkurzemē, tika iesniegts mikrolieguma pieteikums Ziemeļkurzemes virsmežniecībā un tā nolēma izveidot mikroliegumu 5,87 hektāru platībā. Arī šoreiz meža īpašnieks apstrīdēja VMD lēmumu un 2018. gada 18. jūnijā VMD sākotnējo lēmumu par mikrolieguma izveidi atcēla. LDF apstrīdēja šo lēmumu, vēršoties Administratīvajā rajona tiesā.
Līdzīgi kā iepriekšējā gadījumā gan VMD, gan meža īpašnieks, kas pieaicināts kā trešā persona, skaidroja, ka neapšauba mazā ērgļa aizsardzības nepieciešamību, bet uzskata, ka mikroliegums ir tikai papildu aizsardzības līdzeklis, ko var ieviest, bet tas nav jāievieš obligāti. Meža īpašnieks uzsvēra, ka dabas aizsardzības intereses ir ievērotas, arī neveidojot mikroliegumu.
VMD arī šajā lietā turpināja uzturēt savu apgalvojumu, ka mazā ērgļa apdraudētība un aizsardzības nepieciešamība nav pamatota ar pierādījumiem, un mikroliegumus vajadzētu noteikt tikai tad, ja īpašnieks neiebilst.
LDF savā skaidrojumā tiesai atgādināja, ka mazo ērgļu ligzdošanas aizsardzība ir obligāts pienākums, kas noteikts nacionālajos un Eiropas Savienības likumos, un aizsardzībai nav citu mehānisku kā mikroliegumi.
Tiesa, apskatot sugas īpatnības, aizsardzības nepieciešamību un citus iespējamos risinājumus, secināja, ka mikrolieguma izveide ir optimālais aizsardzības veids. Tāpat tiesas ieskatā meža īpašnieku viedoklis ir uzklausāms, taču tam nevar būt izšķiroša ietekme lēmuma pieņemšanā.
Izvērtējot lietas apstākļus kopsakarā ar tiesību normām, tiesa apmierināja arī šo LDF pieteikumu un uzdeva VMD izdot administratīvo aktu, ar kuru tiktu noteikts mikroliegums. Arī šo tiesas lēmumu VMD ir pārsūdzējis.
Gadījums C
Trešais gadījums pēc notikumu norises gaitas ir līdzīgs abiem iepriekšējiem, taču ar vienu būtisku atšķirību – “pazudušu” ligzdu un tai sekojošu meža nociršanu vietā, kur bija ierosināts mikroliegums.
Tātad, 2017. gada vasarā eksperti atrada mazā ērgļa ligzdu kādā privātā mežā Centrālvidzemē. 2017. gada decembrī LDF iesniedza pieteikumu mikrolieguma veidošanai un 2018. gada aprīlī Centrālvidzemes virsmežniecība pieņem lēmumu izveidot mikroliegumu 6,54 hektāros meža. Uzņēmums, kuram pieder mežs, apstrīd šo lēmumu un 2018. gada jūnijā VMD to atceļ, norādot, ka ligzda no teritorijas ir “pazudusi” un nepieciešams samērot sabiedrības un meža īpašnieku intereses. LDF vērsās tiesā ar pieteikumu atjaunot sākotnējo lēmumu un noteikt mikroliegumu – ligzdas “pazušana” nevar būt par iemeslu tam, lai ligzdošanas teritorijā, kurā ir pierādīta mazā ērgļa klātbūtne, neveidotu mikroliegumu. Pazīmes dabā liecināja par to, ka ligzda, iespējams, ir apzināti nogāzta, jo uz koka mizas bija kāpšanas pēdas, turklāt ligzda bija ļoti stabilā žāklē, šādās situācijās ligzdas nemēdz pēkšņi nokrist. Fakts, ka VMD akceptē praksi, ka ligzdas “pazušana” ir leģitīms iemesls mikrolieguma neveidošanai, rada bīstamu precedentu un risku, kas var novest pie turpmākas ligzdu postīšanas.
Tiesas procesa laikā meža teritorijai, kurā tika noteikts mikroliegums, vairākkārt mainījās īpašnieki, un viens no jaunajiem īpašniekiem mežaudzi nocirta. Līdz ar to LDF sākotnējā prasība – atjaunot mikroliegumu – zaudēja jēgu, jo mazā ērgļa dzīvotne jau bija iznīcināta, tāpēc prasība tika mainīta – fonds lūdza atzīt VMD lēmumu par prettiesisku. Tiesa šo prasību apmierināja. Tiesas spriedumā norādīts – “Tas, ka ligzdas pazušanas vai nokrišanas fakts varētu būt pamats mikrolieguma neveidošanai, var radīt negatīvas sekas turpmākai mazo ērgļu aizsardzībai, jo var veicināt nekustamo īpašumu īpašnieku vēlmi veikt prettiesiskas darbības, lai sekmētu atrasto ligzdu “pazušanu”.
Tiesas procesu izgaismotie problēmjautājumi
Jāsaka, ka diskusijas tiesas procesu gaitā iezīmēja vairākus jautājumus, kas varētu būt aktuāli arī plašākai sabiedrībai, it sevišķi tiem, kurus tiešā veidā skar dabas aizsardzības pasākumi.
Viens no šiem jautājumiem ir mazā ērgļa aizsardzības statuss. Īpaši aizsargājamās sugas statuss šim putnam ir noteikts gan Latvijas, gan ES likumos, taču bieži vien rodas neizpratne par to, kāpēc mums būtu īpaši jāaizsargā putns, kurš pēc visa spriežot, Latvijā jūtas labi – šeit ligzdo viena piektā daļa pasaules populācijas, aptuveni 4000 pāru, un šobrīd ligzdojošo pāru skaits ir stabils. Tomēr uz šo jautājumu ir jāpaskatās plašāk laikā un telpā – ja šobrīd populācijas dinamika ir stabila, tas nenozīmē, ka tā ir tāda ilgtermiņā. Tā pirms divdesmit gadiem mazo ērgļu skaits Latvijā samazinājās, un šī brīža situācija Latvijas mežos un lauksaimniecības intensifikācija liek pamatoti prognozēt, ka mazajiem ērgļiem situācija ar ligzdošanas un barošanās vietām varētu pasliktināties. Otrs būtiskais aspekts – Latvija ir mazo ērgļu populācijas centrs Eiropā, un aizsargājamās sugas visbūtiskāk ir sargāt tieši nozīmīgākajās to ligzdošanas vietās, jo tādā veidā ir iespējams nodrošināt sugas ilgtspēju kopumā.
Otrs jautājums, kuru vērts aplūkot pēc būtības, ir mikrolieguma kā dabas aizsardzības instrumenta ieviešanas obligātums. Sugu un biotopu aizsardzības likumā noteikts, ka “var noteikt mikroliegumu”, un šo frāzi mēdz interpretēt kā iespēju izvēlēties ieviest vai neieviest. Taču kontekstā ar sugas aizsardzības nepieciešamību un Latvijā pieejamiem aizsardzības instrumentiem skaidri parādās tas, ka mikroliegums šobrīd ir vienīgais efektīvais aizsardzības instruments izklaidus ligzdojošajiem aizsargājamiem putniem. Vai mikroliegumu var aizstāt aizsargājamās dabas teritoriju tīkla Natura2000 statuss? Tomēr nē, jo arī Natura2000 teritorijās atkarībā no aizsardzības zonas var būt atļauta mežistrāde. Piemēram, Kujas dabas parkā, kurš ir iekļauts Natura2000 tīklā un kurā ir konstatēts vēsturiski lielākais mazo ērgļu blīvums, pēc dabas parka izveidošanas ērgļu ligzdošanas vietās ir nodibināts liels skaits mikroliegumu. Tiesas ieskatā likuma formulējums “var veidot mikroliegumus” patiešām norāda, ka gramatiskā interpretācija ļauj arī tos nenoteikt, taču šie izņēmumi var būt, piemēram, gadījumos, kad teritorija jau bauda aizsardzību kā īpaši aizsargājam dabas teritorija.
Nākamais lielais jautājums, kuru rosina uzdot šie tiesas procesi, ir VMD kompetence, atbildība un kapacitāte. Tiesa jau ir norādījusi, ka sugu aizsardzības nepieciešamība ir jāvērtē saskaņā ar likumiem, nevis vienas iestādes viedokli, kas nav balstīts sertificētu sugu ekspertu atzinumos. Ir svarīgi uzsvērt, ka LDF sadarbībā ar VMD ir bijusi arī pozitīva pieredze, izsvērta lēmumu pieņemšana un pamatota kompromisa meklēšana, ja īpašniekam rodas iebildumi pret mikrolieguma noteikšanu. Būtu svarīgi, lai VMD skaidrāk noteiktu, pēc kādas sistēmas un kritērijiem tas izvērtē sociālos un saimnieciskos faktors, vērtējot ierosinājumus par mikroliegumu veidošanu – šobrīd skaidri saprotamu kritēriju šai ziņā nav.
Tāpat ļoti būtiska atziņa, ko šajos procesos apstiprināja arī tiesa, ir tā, ka meža īpašnieku attieksme nevar būt noteicošā, pieņemot lēmumu par mikrolieguma izveidošanu. Ja mēs pieturētos pie šāda principa, tad apdraudētu dabas aizsardzības sistēmas pastāvēšanu Latvijā kopumā. Tieši tāpēc ir ļoti svarīgi, ka strādā kompetenta un atbildīga iestāde, kura kompleksi izvērtē sociālos, dabas un saimnieciskos faktorus.
Tiesa atzina, ka nepietiekamās kompensācijas meža īpašniekiem par saimnieciskās darbības ierobežošanu, ir problēma, taču nav aplūkojama šo tiesas procesu ietvaros. LDF jau ilgāku laiku mudina atbildīgās iestādes uzlabot kompensāciju sistēmu – šobrīd VARAM paspārnē ir izveidota darba grupa, kas strādā ar šo jautājumu, un tas ir, lai arī neliels, bet tomēr solis uz priekšu. Kompensāciju sistēmas uzlabošanas nepieciešamība un adekvātu kompensāciju nodrošināšana ir tas jautājums, par kuru vienisprātis ir meža nozare un vides organizācijas, un ceram, ka risinājumi tiks atrasti.
Un visbeidzot – pati nozīmīgākā problēma, ko izgaismoja trešais tiesas gadījums, norāda uz fundamentālu sistēmisku trūkumu Latvijas dabas aizsardzībā. Latvijā pirms mežistrādes veikšanas netiek veikts dabas vērtību novērtējums mežā, tikai meža saimnieciskās vērtības inventarizācija. Ja šāda kārtība pastāvētu, tiktu novērsta dabas vērtību iznīcināšana, meža īpašnieki nenonāktu likumpārkāpēja pozīcijā un iegūtu plašāku skatu uz to, kas ir viņu meža bagātības.
Ar tiesas lēmumiem pilnībā var iepazīties šeit:
