Dienasgrāmata

Beidzot gada siltākā diena un kārtējo reizi dodos dabā pārbaudīt teritorijas dabas parkā Kuja, kur varētu projekta ietvaros atjaunot mazā ērgļa barošanās vietas un no krūmiem atbrīvot kādreizējās parkveida pļavas. Šodien plānā apskatīt pļavas Kujas upes krastā, kur kartēs parādās dižkoki. Pa ceļam mani sveicina krūmā sēdoša urālpūce - piestāju un ielieku novērojumu protālā dabasdati.lv. Noskatītās pļavas pamatīgi ieaugušas mežā un iesākumā nav skaidrs, kā tur labāk piebraukt. Lai izpētītu situāciju, dodas pa veco dzelzceļu - vajadzētu būt vieglai iešanai! Bet kas tev deva - bebrs labi piestrādājis un sagatavojis man lielisku šķēršļu joslu, gan ar pārgāztiem kokiem, gan ar slepenām alām. No dzelzceļa palicis vien uzbērums un pa kādam gulsnim - to pilnībā pārņem daba. Uz smilšainā pacēluma saziedējuši pavasara augi, kur barojas dienas tauriņi. Arī tiltiņš pāri upei, kas šķērso uzbērumu, ir sena pagātne. Man paveicas - šoreiz bebra kungs ir parūpējies par ērtu pāriešanu - gan upei, gan meliorācijas grāvjiem. Spēkā pieņemas karstums un pamalē jau ducina pērkons. To laikam sajūt odi un uzmācas ar īpašu sparu.  Abās pusēs dzelzceļam plaša bebra applūdināta valstība, ko labprāt izmanto ūdensputni. Kļūstu bažīga, vai vispār izdosies nokļūt iecerētajās pļavās, taču atkal man paveicas. Beidzot sasniegta pati Kuja un  pļavas. Kā vārtu sargs mani sagaida liels un jau pasen nogāzies ozols - vismaz divu dižkoku resnumā. Atliek vien minēt, kāds varēja būt koka vecums un ko tas savā dzīvē pieredzējis - Kujas taisnošanu, dzelzceļa izbūvi, apkārtnē mītošo ļaužu rosību, vairākus pasaules karus. Tagad viss palicis dabas ziņā. Dodos iekšā pļavās un nonāku senā mājvietā. Par kādreizējo dzīvi šeit liecina vien mūra pamati, nelielas guļbūves ēkas sienas fragments (varbūt pirtiņa?) un dažādi piemājas augi - lapegle, tūjas, spirejas, upenes, ērkšķogas un fantastiski skaistas narcises! Reti kur tādas vairs cilvēku dobēs atrast. Zālāju klāj gadiem ilgi krājusies kūla, taču joprojām samanāmi vēsturiskie seklie grāvīši kādus ar rokām raka pārmitru zālāju susināšanai. Par zālāju kādreizējo biodaudzveidību liecina vien pa kadam gaiļbiksim un Eiropas saulpurenes. Atklātās platības arvien vairāk sāk pārņemt krūmi. Vienīgo rosību šajā apvidū rada savvaļas dzīvnieki. To iemītās takas kā šauras dzīsliņas caurvij pļavas un blakus esošos mežus.

Diemžēl, no iecerētās parkveida ainavas vairāk par veco gulošo ozolu neizdodas atrast arī pārējās pļavās gar krastu un projektam šīs vieta nederēs. Uzmācas sentiments un domas par to, kā pirms gadu desmitiem un simtiem te cilvēki saimniekojuši un dzīvojuši.

Tveicīgā un ievziedu smaržas pielietā karstumā dodos atpakaļ uz auto. Būtu tad labāk bijis pamatīgs pērkons ar lietusgāzi! Pie mašīnas nākas izģērbties un nolasīt no sevis vismaz 20 ērces - arī tās laikam sapriecājušās par straujo "vasaras" atnākšanu. Diena pa tukšo, taču arī negatīvs rezultāts skaitās rezultāts. Un no sajūtu atmiņas izdzēst skaistās kādreizējo Kujas krastmalas pļavu iedzīvotāju narcises diezvai jelkad izdosies.